Studentam viss jauns, bet atmiņas par vidusskolu kļūst arvien skaistākas

Daudzi vidusskolēni drīzumā izvēlēsies kļūt par studentu. Kā ir būt studentam, kādas izjūtas pārņem, sēžoties augstskolas auditorijā? Pēc Ogrenet  lūguma savās pārdomās par augstskolas dzīvi dalījās kāda no pirmā kursa studentēm – Līga Šlekone no Rīgas Stradiņa universitātes 1.kursa.

Pirmo reizi skolā vai universitātē tu atver jaunu lapu savā dzīvē, kurā tu zīmē jau pastāvīgi.

Esot pie vidusskolas eksāmena lapas, nespēju iedomāties to, kāda mana dzīve būs pēc dažiem mēnešiem un ka tā vairs nebūs tāda kā iepriekš. 2008. gada vasarā man bija noteikts plāns, ko man veikt sakarā ar mācībām. Pirmā lieta -  jānokārto eksāmeni, jo tas ir svarīgs aspekts tam, kāda nākotne var iegrozīties. Otrā lieta bija nolemt, kurā augstskolā es vēlos tikt un ko studēt. Un trešā, protams, bija tikt tur, kur plānots.

Izpildot šīs svarīgās lietas, es nespēju iedomāties, kāda dzīve man sāksies. Pirmajā dienā kā students iegāju savā tagadējā augstskolā un uzreiz sapratu, ka tik tiešām ir sākusies jauna lapa manā dzīvē. Jauna skola, jauni pasniedzēji, jaunas prasības un jauni draugi, kas kopumā sniedz daudzas jaunas izjūtas.

Pirmajā lekcijā ir satraukums, jo neko es nezināju, kas būs un kā būs, un tāda es nebiju vienīgā, apkārt sēdēja desmitiem jauniešu, kas izjuta to pašu. Uzreiz tapa skaidrs, ka nekas nebūs tāpat kā vidusskolā, kur katru gadu apkārt ir tie paši draugi, tie paši skolotāji.

Sākot studijas, ir sācies jauns dienas ritms, katra diena dod savas izjūtas, dažkārt sanāk būt universitātē no agra rīta līdz vēlam vakaram, lai paspētu visus darbus. Ir jāpakļaujas visiem noteikumiem. Piemēram, vidusskolā katrs skolotājs pazīst savus skolēnus, izrāda pretimnākšanu, bet universitātē ir noteikti likumi, kas jāievēro: ja students tos neizpildīs, mācības turpināt nevarēs.

Salīdzinot studenta dzīvi ar skolēna dzīvi, jāatzīst, ka skolēniem ir daudz vieglāk nekā studentiem. Personiski man bija radies priekšstats, ka studentiem ir vieglāk nekā tiem, kas sēž skolas solos, jo skolotāji šķita ļoti prasīgi un stingri, bet tajā vēl laikā nezināju, kā tas ir augstskolā, ka tur ir vēl  smagāk un daudz grūtāk.

Ar katru brīdi saprotu, ka vidusskola ir skaists laiks, kad apkārt bija pazīstamas sejas, bet to sāku novērtēt tikai tad, kad kļuvu par studentu, kad   ir jāizcīna sava vieta sabiedrībā, jo neviens cits to nedarīs, tikai mēs paši. Ir jāatceras, ko mēs vēlamies sasniegt, kaut vai tas notiek tikai pēc tam, kad esam saņēmuši eksāmena rezultātus. Mērķis ir pats galvenais.